Miķelis Lukstiņš

Miķelis Lukstiņš (1983) ir detektīvsērijas “Inspektors Ozols” autors.

Studējis filozofiju, finanses, darbojas izglītības jomā. Ir pusceļā starp diviem Aristoteļa darbā "Rētorika" minētajiem akmē jeb augstākajiem punktiem: ķermenim, pēc sendienu filozofa domām, tas iestājas 35, bet prātam – 49 gadu vecumā. Pirmais autora romāns "Augusta slepkavības Vecmuižā" kļuvis par bibliogrāfisku retumu.

2020. gadā Miķelis sāka pierakstīt sava laba drauga inspektora Harija Ozola stāstīto par piedzīvoto, un tā tapa pirmā Miķeļa Lukstiņa grāmata "Augusta slepkavības Vecmuižā".

Par motivāciju

Man šķiet, it grūti rakstīt nelasot, un man vienmēr līdzās bijusi grāmata vai pat vairākas. Gadu gaitā izlasīto grāmatu skaits uzkrājies, un tad jau rodas arī interese pamēģināt pašam, vai var uzrakstīt grāmatu, vai tas ir viegli. Rakstošais nevar nelasīt, un kādā brīdī arī lasošais nevar nerakstīt.

Par detektīvu žanru

Detektīvs esot sarežģīts žanrs. Sarežģīts – jo vairāk kā citos ir jāplāno, ir jābūt diviem stāstiem: tam, kas notika, tā teikt, pa īstam, un tas, kas tiek pasniegts lasītājam. Un tikai beigās lasītājs – ja autors labi izdarījis darbu – saprot arī paralēlo stāstu. Kombinēt lietas un iedomāties pasaules – tas principā ir kaut kas, ko man patīk darīt.

Par valodu

Valoda man kopumā ir mīļš temats. Piemēram, gramatiku es, kā jau visi, apguvu skolas laikā, kad vajadzēja zīmēt teikumu shēmas, likt komatus, bet tās īsto jēgu sapratu tikai tad, kad draugu kopā lasījām un tulkojām latīņu un sengrieķu tekstus. Lai saprastu un iztulkotu mirušā vai mazrunātā valodā rakstīto, vienīgais veids ir rūpīgs darbs ar tekstu, katra vārda sintaktisko struktūru, valodas lietojuma īpatnību saprašana. Man šī pieredze ir ļoti palīdzējusi, un tas arī ir viens no veidiem – caur domas skaidrību pie valodas skaidrības.

Par brīvo laiku

Te gan jāpiebilst, ka svarīgi saprast, kas domāts ar ne-brīvo laiku. Vai brīvam cilvēkam viss laiks nav brīvs laiks? Bet ja mēs runājam par to laiku, kas paliek pāri pēc grāmatu rakstīšanas un darbā iešanas, tad ja nu paliek kāds brīvs brīdis, cenšos stutēt savu lauku sētu, tas lielā mērā nozīmē arī mācīties ar namdarību un galdniecību saistītas lietas. Esmu aprīkojis savu darbnīcu, lai vajadzības gadījumā varu pats izgatavot kādu mēbeli.

Sarunu ar Miķeli Lukstiņu lasi šeit.